Nelielā pakalnā lielceļa malā, kas veda uz Priekules muižu un tālāk uz Lietuvu, ap 1680.gadu tika uzcelta neliela mūra baznīciņa. Ar šo nelielo baznīciņu saistās sena teika par Priekules Ikaru. Priekules kalējs Zviedris–Johansons ar paša izgatavotiem spārniem no šī baznīcas torņa izdarījis Latvijā pirmo lidojuma mēģinājumu. Toreiz lidojumu pasludināja par nepiedodamu Dieva zaimošanu. Vietējo Ikaru rādīja cilvēkiem kā paša sātana iemiesojumu, un Grobiņā uz sārta sadedzināja. Taču tautas atmiņā saglabājies nostāsts par varoni, kas gribēja jau toreiz sākt piepildīt cilvēces mūžseno sapni.
Otrā pasaules kara laikā baznīca tika sagrauta. Līdz Trešās atmodas gadiem pilsētas centrā pacēlās apdrupušie dievnama un tā torņa mūri, kuros svētelis bija uzdrošinājies uzbūvēt savu ligzdu. Tomēr sapnis par atjaunotu dievnamu bija dzīvs.
Par draudzes un ārzemju labvēļu sarūpētiem līdzekļiem laika posmā no 1994. līdz 1997.gadam baznīcas tika atjaunota.
