2.Pasaules karš pilsētu gandrīz noposta, atstājot lielākos Brāļu kapus Latvijā ar vairāk kā 23 000 apbedījumiem. Brāļu kapu memoriālais ansamblis veidots pēc tēlnieces Pārslas Zaļkalnes, arhitekta Artūra Zoldnera un dendrologa Aivara Laša projekta.

Mūsu pilsētā šūpulis kārts tādiem pazīstamiem cilvēkiem- dzejniekam un politiķim J. Peteram, operdziedātājai A. Bigačai, gleznotājai M. Muižulei, keramiķei E. Zvagulei, rakstniekam Ē. Kūlim u.c.

Priekule – mazpilsēta Rietumkurzemē ar aptuveni 3000 iedzīvotājiem. Vēstures avotos pirmo reizi minēta 1483.gadā, kad šeit zemi ieguvusi baronu Korfu dinastija. Par lielāku apdzīvotu vietu Priekule veidojas tikai pēc 1871.gada, kad cauri muižas zemei uzbūvēja dzelzceļu Liepāja – Viļņa.

Senāko Priekules muižas saimniecības pagalmu sargāja vareni, nocietināti caurbraucamie vārti, kas tautā ieguvuši savu tagadējo nosaukumu – Zviedru vārti. Lai gan to fasādē ierakstīts 1688.gads, vārtu celtniecība reāli varētu būt notikusi 17.gs. pirmajā pusē vai vidū, bet daži dekoratīvās apdares darbi – 1688.gadā.

Priekules muižas vārtu caurbrauktuvei abās pusēs izbūvētās nišās stāvēja pa draudīgam akmens sargzaldātam. Vairāk kā 2 metrus augstās skulptūras bijušas krāsotas, piešķirot jau tā amizanti neveiklajai tēlniecībai vēl kādu laikmetīgas bravūras niansi. Priekules Zviedru vārti atzīti kā valsts arhitektūras piemineklis, to plasatiskā apdare un akmens cilnis – valsts mākslas piemineklis. Zviedru vārtu simbols ir attēlots pilsētas ģērbonī.

Nelielā pakalnā lielceļa malā, kas veda uz Priekules muižu un tālāk uz Lietuvu, ap 1680.gadu tika uzcelta neliela mūra baznīciņa. Ar šo nelielo baznīciņu saistās sena teika par Priekules Ikaru. Priekules kalējs Zviedris–Johansons ar paša izgatavotiem spārniem no šī baznīcas torņa izdarījis Latvijā pirmo lidojuma mēģinājumu. Toreiz lidojumu pasludināja par nepiedodamu Dieva zaimošanu. Vietējo Ikaru rādīja cilvēkiem kā paša sātana iemiesojumu, un Grobiņā uz sārta sadedzināja. Taču tautas atmiņā saglabājies nostāsts par varoni, kas gribēja jau toreiz sākt piepildīt cilvēces mūžseno sapni.

Otrā pasaules kara laikā baznīca tika sagrauta. Līdz Trešās atmodas gadiem pilsētas centrā pacēlās apdrupušie dievnama un tā torņa mūri, kuros svētelis bija uzdrošinājies uzbūvēt savu ligzdu. Tomēr sapnis par atjaunotu dievnamu bija dzīvs.

Par draudzes un ārzemju labvēļu sarūpētiem līdzekļiem laika posmā no 1994. līdz 1997.gadam baznīcas tika atjaunota.